Aprūpētājs

By EDGARS AUZIŅŠ

Viņš jau sen bija zaudējis interesi par visu dzīvo. Viņam ir vienalga, kas notiek aiz loga vai kādas ziņas ir internetā. Viņai nav zvaigžņu debesīs, dzīvo savu izmērīto un ne pašu mierīgāko dzīvi ar domu par skaistu nākotni, kuru viņa vēl neredz. Viņai ir vienalga, ko par viņu kāds domā, un viņas visgudrākajai vēlmei ir vajadzīga liela nauda. Šiem diviem nekad nevajadzēja satikties. Absolūti pretēji cilvēki ar atšķirīgiem dzīves principiem un salauztu sirdi. Taču, kad liktenis viņus saved kopā, viss mainās.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Jun 2, 2024
• ISBN: 9798227442406

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

1. nodaļa. Priekšlikums

- Alise, nāc pie manis. "Priekšnieka balss pa domofonu atskanēja visā uzņemšanas zonā. Man bija jāatmet visas svarīgās lietas, tas ir, jānoliek klausule un, pieceļoties, jādodas uz biroju. Iztaisnojot savus sarkanos ciešos svārkus pār gurniem, es pieklauvēju pie durvīm.

- Pasākumi.

Atrodoties plašā skandināvu stila birojā, es paliku stāvam pie sliekšņa. Godīgi sakot, Pāvels Viktorovičs, sēdēdams galda galvgalī, izraisīja pretrunīgas jūtas. No vienas puses, viņam bija autoritāte visā saimniecībā. Daži viņu cienīja pēc savas brīvas gribas, citi baidoties palikt bez darba. Bet, no otras puses, par šo garo, izskatīgo un izskatīgo vīrieti klīda tik daudz baumu, ka reizēm bija bail nākt uz biroju. Es nezinu, vai tā ir taisnība, bet es nevēlos to pārbaudīt. Starp citu, mani sauc Alise. Divdesmit septiņu gadu vecumā es neprecējos, nedzemdēju bērnu un nepelnīju miljonus. Mana literatūras skolotājas profesija man nekad nav sagādājusi prieku. Un nu jau pusgadu strādāju par sekretāri vienā no lielākajiem pilsētas būvniecības uzņēmumiem. Karoju arī ar radiem, pa nakti pārēdu, reizēm smēķēju un sapņoju doties atvaļinājumā uz jūru. Bet pagaidām man jāsamierinās ar vietējo upi divdesmit kilometru attālumā no pilsētas.

- Vai jums ir kāds bizness man? - ES jautāju.

- Nestāvi pie sliekšņa. Apsēdieties, Pāvels Viktorovičs pamāja ar roku vienīgajam brīvajam krēslam, un es uzreiz noklikšķināju uz papēžiem. Apsēdusies pretī, sakrustoju kājas un gatavojos klausīties nākamos miljonus vērtos uzdevumus, kuru dēļ pēc divām stundām došos mājās. Tiesa, kad manī skatījās divas pelēkas acis, nez kāpēc panikā sāka pukstēt sirds. Pavisam nesen Kristīna no grāmatvedības nodaļas man pastāstīja, ka Pāvels Viktorovičs piespieda visas savas sekretāres uz privātumu, pēc kā meitenes brīnumainā kārtā pazuda. Kopš tā laika, ja priekšnieks uz mani skatās ilgāk nekā parasti, es jūtos kaila.

- Varbūt tu jau vari man pateikt, kāpēc es esmu šeit? Es nomurmināju, nespēdama izturēt apsargāto klusumu. Es nevaru izturēt, kad viņi klusē."

Man patīk jūsu tiešums, Alise, vīrieša lūpas pavērās viltīgā smaidā. — Jūs esat pirmais un vienīgais darbinieks, ar kuru es jūtos mierīgs.

- Kāpēc šī glaimi?

Pāvels Viktorovičs atliecās krēslā un, satvēris pirkstus, ar interesi turpināja mani pētīt. Tas izskatījās vairāk nekā dīvaini un mazliet biedējoši.

Tas mani pievelk pie tevis, viņš beidzot teica, norādot uz mani ar pirkstu. - Nebāz savu naudu tur, kur mute. Ja nepieciešams, cīnieties un nemēģiniet izpatikt. Tāpat kā tu man vajag.

Man gandrīz aizrijās siekalas no pēdējiem vārdiem, ko dzirdēju.

- Vai tu domā, ka vajag? - es ķērkāju. Vai visas baumas par viņu ir patiesas? Un Pāvels Viktorovičs grib mani piespiest gulēt ar viņu? Dievs pasarg.

– Bez jebkādas nozīmes, Alise. Man tevi vajag. Viss un bez pēdām.

- Kas? Es pielēcu no sēdekļa un, atspiedusi rokas uz abām galda pusēm, savedu uzacis uz deguna tilta. -Tu esi galīgi traks? Kaunies! Zem piecdesmit dolāriem, bet joprojām tur. Nevaru sagaidīt! Es nekad nebūšu tavs! Un es arī šeit vairs nestrādāšu. Tūlīt es uzrakstīšu paziņojumu un visiem pastāstīšu, kā jūs, Pāvel Viktorovič, izmantojat savu nepieklājīgo stāvokli. Perverss! Es atrāvos no galda un, pagriezies, kā atspere metos uz izeju.

- Nu, beidz! – aiz muguras atskanēja autoritatīva balss.

- Es par to pat nedomāšu! "Es satvēru durvju rokturi un grasījos izripot no šejienes kā bulciņa, kad dzirdēju...

- Man vajag medmāsu.

Aukle?

Raustīdamies, es pagriezos, gandrīz zaudējot līdzsvaru, un ar vieglu neizpratni raudzījos pusmūža sejā.

- Kāpēc tev vajadzīga medmāsa? Tu...

- Nav domāts man. "Viņš pamāja ar galvu, lūdzot atgriezties savā vietā. Nedaudz padomājis, es tomēr apsēdos uz krēsla, nolemjot, ka man vienmēr būs laiks aizbēgt, vēl jo mazāk atmest. Un jauna darba atrašana ir vēl viens meklējums.

- Vai ar tevi kāds ir slims?

Dēls, Pāvels Viktorovičs sacīja kapa balsī.

– Vai tev ir dēls? Cik man zināms, jūsu ģimenē ir tikai meita.

— Jā, bet daži par to zina. Mūsu attiecības ir sarežģītas, un kopumā jums par tām nav jāzina.

Un tā ir taisnība.

— Kāda slimība ir jūsu dēlam? — Nolēmu mainīt sarunas perspektīvu. - Un kāds man ar to sakars?

Pāvels Viktorovičs smagi nopūtās, iztaisnoja zilo kaklasaiti pie rīkles un, paņēmis no galda glāzi ūdens, iedzēra dažus malkus. Es arī neiebilstu iedzert, bet neviens man to nepiedāvāja.

— Pirms trim gadiem Egors cieta avārijā un savainoja mugurkaulu. Pēc gadu ilgas rehabilitācijas izrādījās, ka viņš ir vesels, bet tikai fiziski.

- Kā tas ir?

"Viņam ir psiholoģiska trauma, un tas traucē viņa kāju funkcionēšanai. Viņš nevar staigāt, kamēr nav atrisinājis savu problēmu.

Man ļoti žēl jūsu dēla, bet es joprojām nevaru saprast, ko jūs no manis vēlaties? Nepieciešams atrast aprūpētāju? Vai...

Es vēlos, lai jūs uz laiku kļūtu par viņa medmāsu.

- Es?

Es nevarēju aptīt galvu ap Pāvela Viktoroviča vārdiem, bet, skatoties viņa skumjās, izmisuma pilnajās acīs, es neuztraucos, bet nolēmu uzklausīt pārliecinošu argumentu, ja tāds bija.

- Jā, tu esi Alise. Jegors noslēdzās sevī. Pazudusi interese par dzīvi. Un viņam vajag cilvēku, kurš šo procentu atdos.

– Vai tu gribi teikt, ka šis cilvēks esmu es? — no viņa mutes izskrēja nervozi smiekli.

- Jā. "Viņš atbildēja ļoti nopietni. – Tā teica mūsu psiholoģe.

- Teica to? Vai tu pieminēji manu vārdu? Piedod man, protams, — es piecēlos no vietas, — bet es nekad dzīvē neesmu dzirdējis lielākas muļķības. Man pat nav medicīniskās izglītības. Kāds man labums?

- Alise, nesteidzies griezt no pleca. - Pāvels Viktorovičs piecēlās pēc manis. Es saprotu, kā tas viss izskatās, bet nostājiet sevi tēva stāvoklī, kas zaudē cerību. Man vajag tavu palīdzību.

Bet es nezinu, kā palīdzēt. Es nekad neesmu komunicējusi ar tādiem cilvēkiem un nezinu, kā kaut ko darīt. Man nekas neder.

– Tā tu domā. Bet es domāju savādāk. Vienkārši padomājiet par to. Viss, kas tev jādara, ir jābūt pašam. Nekas cits.

Kaut kāda muļķība, viņa nomurmināja zem deguna. Es izskatos pēc medmāsas kā balerīna no Valuev.

- ES raudāšu. Tev ģimenē ir problēmas, vai ne?

- Kur...

Savienojumi izšķir visu, viņš paraustīja plecus un, paņēmis papīra lapu, pāris reizes uzrakstīja uz tā ar pildspalvu un tad pasniedza man. – Vai jums pietiek ar šo summu?

Mans žoklis gandrīz atsitās pret grīdu no mirgojošajiem cipariem. Summa izrādījās tik milzīga, ka ar to ne tikai pietiktu, bet arī paliks pāri.

- Hm... jā... Es apmulsis pamāju ar galvu - droši vien... tas ir, jā. Tas ir pietiekami.

- Tas ir lieliski. Tagad ej un rūpīgi pārdomā. Mēs runāsim pēc trim dienām.

2. nodaļa. Nepieciešama palīdzība?

─ Un jūs nolēmāt piekrist? — Saška grimasē pēc mana stāsta par vakardienas sarunu ar Pāvelu Viktoroviču.

- Kāpēc ne? — paraustu plecus, kratīdama salmiņu savā kokteiļa glāzē. – Tā ir lieliska ideja kļūt brīvam no hiēnu radiniekiem.

- Jā. Vai arī kļūt par seksa vergu.

- Nerunā muļķības. — noklikšķinu ar mēli, iedzerot malku.

Šo svētdien, tāpat kā visas iepriekšējās svētdienas pēdējo divu gadu laikā, mēs ar draugu pavadām laiku mazajā bārā Abakan, lai nedaudz atpūstos pēc smagas darba nedēļas un pārrunātu vitāli svarīgus jautājumus. Saša ir vienīgā, kurai es uzticos, pat ja saziņa ar viņu ir kā bumba ar laika degli.

– Es saku diezgan loģiskas lietas. Vienkārši padomājiet par to. No zila gaisa saņemat piedāvājumu kļūt par medmāsu savam dēlam Viktoram Pavlovičam, par kuru neviens neko nezina. Vai šis nav pirmais zvans?

– Viņu sauc Pāvels Viktorovičs – es viņu izlaboju

Man vienalga, viņa pamāj to un izpūš no sejas gaisīgu sarkanu šķipsnu. Saša ir dabisks ugunīgs zvērs ar zaļām acīm un kuplām lūpām. Fani viņai bariem sekojuši kopš skolas laikiem. Bet šīs sniega karalienes sirdī, neskatoties uz jebkuriem apstākļiem, vienmēr ir viens vīrietis. Tāpēc dažreiz jūs vēlaties viņai sagādāt grūtības. Tas ir tikai dīvaini, ka jūsu priekšnieks izvēlējās jūs. Nevis darbinieks ar medicīnisko izglītību, bet jūs, viņa sekretāre.

— Jo mediķa funkcijas no manis neprasa. Varbūt tas šķiet nedaudz absurdi, bet, ja es būtu viņa vietā, es arī pieķertos pie jebkura salmiņa, lai glābtu savu bērnu. Šeit nav kauna. Kas zina, varbūt tas tiešām izdosies.

- Var būt. Bet kāpēc tu? — Žukova nenomierinās.

- Man nav ne jausmas. Nāciet, Mārpla jaunkundze, pabeidziet izmeklēšanu un labāk pastāstiet mums, kā Ženijai klājas?

Kas ar viņu notiks? draugs sarauca pieri, skatoties uz priekšu: Viņš guļ, ēd, neko nedara. Klausies – viņa paskatās uz mani ar saraustītām acīm. Ko darīt, ja viņš vēlas tevi pažēlot un tad, kad tava sirds kūst, ieraugot nelaimīgo veco vīru, viņš vienkārši satver tevi aiz dupša.

- Par kādu citu dupsi? Tagad ir mana kārta saraukt pieri. - Nomierinies jau. Viņš ir normāls puisis. Nor - ma - lny. Un nemaz nav vecs. Turklāt es vēl neesmu teicis jā. Es uzzināšu visas detaļas un tad pieņemšu lēmumu.

Labāk ir ņemt līdzi advokātu, lai vēlāk nebūtu pēkšņu pārsteigumu.

Mans draugs ir nelabojams. Protams, es viņu mīlu, bet dažreiz viņa var būt aizsmakusi, toksiska, neuzticīga un šausmīgi selektīva. Pat pēc gadiem ilgas draudzības es joprojām neesmu pieradis pie viņas rakstura. Lai gan mans raksturs ir simtreiz sliktāks.

— Nesen redzēju Vadiku. ─ It kā nejauši atceros kādu tikšanos Gorkija parkā pirms trim dienām, par kuru biju plānojis līdz tam brīdim klusēt. – Es pavisam aizmirsu tev pateikt.

Man vienalga, mana draudzene bezkaislīgi atbild, kaut ko ierakstot savā telefonā.

Vadiks ir viņas bijušais vīrs, ar kuru viņa nodzīvoja gandrīz piecus gadus, un tagad starp viņiem ir aukstais karš. Un viss būtu kārtībā, ja Saša pat pēc šķiršanās neturpinātu viņu mīlēt, ko, protams, viņa nekad neatzītu. Un Vadiks ir stulbs idiots, jo izniekoja savu laimi un cieš no tās. Bet tas, protams, nav mans darījums, jo divi atbilstoši pieaugušie spēj izdomāt paši savu dzīvi. HaHa. Nē.

- Protams, protams. - ES piekrītu. Es tikai domāju, ka jums vajadzētu zināt.

─ Nākamreiz pasaudzējiet mani no šīm detaļām. ─Saša pieceļas no dīvāna un paņem maku. Viņas sejā ir slikta aktiermāksla, ar kuru viņa cenšas maskēt savu vienaldzību. ─ Žeņa ir ieradusies. Man ir jāiet.

─Jau? ─Es arī piecēlos. ─ Šoreiz kaut kā ātri.

Piedod, Saša noskūpsta mani uz vaiga. — Dažas lietas ir atklājušās. Vai man vajadzētu tevi braukt?

- Ne īsti. Es pats.

- Tad jau redzēsimies.

Tiklīdz mans draugs pazūd aiz bāra durvīm, es pabeidzu kokteili un arī gatavojos doties mājās. Nav jēgas te sēdēt vienam. Uzvilkusi zilu trenču, kas lieliski izceļ manu figūru, izeju gaisā un dodos uz pieturu, kas atrodas divas mājas tālāk no iestādes. Es neesmu pieradis būt viena uz ielas tik vēlā laikā, tāpēc, ieraugot autobusa pieturā stāvam piedzērušos, nesakoptu vīrieti, es iekšēji saraujos. Ar muguru pret viņu es vēroju satiksmi uz ceļa, vienlaikus skatoties savā telefonā, it kā tas kaut kā nomierinās manu nervu spriedzi.

Dārgais, dūmakaina balss sasprindzina manas ausis. Izstiepusies kā aukla, saspiežu mobilo telefonu ciešāk un paslēpu roku kabatā. Es pats negriežos. — Cik stundas, vai vari man pateikt?

Ir pusvienpadsmit, es mierīgi atbildu, lai gan mana sirds krūtīs ir gatava no bailēm pagriezt kūleni. Sliktākais ir tas, ka trīs gadus nepārtraukti nēsāju piparu gāzi savā makā un šodien nolēmu to atstāt mājās. Nu vai tu neesi stulbs? Apkārt nevienas dvēseles. Tevi tā nositīs, neviens nepamanīs.

- Paldies skaistule. - viņš ķērka un ar prieku spļāva zemē. Tajā brīdī es lūdzos, lai autobuss ātri parādās pie apvāršņa, bet tā vietā pēkšņi manā priekšā apstājās garām braucošais melni tonēts BMW. Un pa nedaudz atvērtā vadītāja sēdekļa logu izspraucās vīrieša galva.

- Vai tev vajag palīdzību? - jautāja svešinieks. Viņam bija nedaudz raupja balss, liels deguns un biedējošs skatiens. Uz viņa kreisā vaiga bija redzama rētas svītra, un uz viņa galvas nebija izknābīts neviens mats. Mana iztēle uzreiz ar mani izspēlēja nežēlīgu joku, liekot atcerēties visas filmas, kur līdzīga izskata vīrieši identiskās mašīnās savus upurus dzina bagāžniekos, pirms tam iedūra ar ieroci pa seju.

Nē, es pakratīju galvu. - Ar mani viss kārtībā. Gaidu autobusu. — Viņa nez kāpēc norādīja ar roku uz ceļa pusi.

Jaunkundze, kāds autobuss, viņš smīnēja, atsedzot priekšējos zobus. — Šobrīd transports vairs nekursē. - Apsēdies. Es tevi pavedīšu.

Nevajag, es noriju noriju, sperot soli atpakaļ. Sasodīts, jūs ietaupījāt naudu. Aiz mums ir kaut kāds pātagas cirtiens smags dzērājs. Priekšā ir plikpaurains vīrietis ar gangstera izskatu. Nu laime ir pienākusi.

-Vai tev ir bail no manis?

Kas vēl? es šņācu, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

- Kas tad par problēmu? Man ir labi nodomi un nekožu nemaz.

— Man nav paradums ceļot ar svešiniekiem. Uz redzēšanos. "Es vērīgi novērsos, garīgi lūdzot viņu ātri atstāt mani vienu. Taču mašīna turpināja stāvēt uz vietas. Minūte. Divas. Trīs. Pēc piecām minūtēm es atkal dzirdēju plikpaurības bandīta balsi:

Tad es iesaku jums noslēgt mutisku vienošanos ar mani.

- Kāda vienošanās? - Viņa tukši ieskatījās auksti pelēkajās acīs - Vai tu esi vīrietis, tev nav ko darīt? Ejiet jau mājās.

- Es aiziešu. Neuztraucieties. Bet tikai tad, ja jūs un es apmaināmies ar numuriem.

- Kas? - saraucu pieri. Es ar tevi neko nemainīšu.

– Tas nav tas, ko tu domāji. Es tikai vēlos pārliecināties, ka bez starpgadījumiem nokļūstat mājās, ja nevēlaties izmantot manus pakalpojumus. Vienkārši uzraksti ziņu, kad ieradīsies, un viss.

- Tas ir viss? "Es viņu neticīgi nopētīju, bet vīrieša sejā nepakustējās neviens muskulis.

Tas arī viss, viņš atbildot pamāja ar galvu.

- Ja tā, tad labi. "Es paraustīju plecus, izņēmu no kabatas telefonu. Šī situācija bija vairāk nekā absurda, bet man pēkšņi šķita, ka labāk šādi, nekā aukstā, tumšā bagāžniekā ar sasietām rokām un aizlīmētu muti. Turklāt numura bloķēšana ir piecu sekunžu jautājums. Nodiktējusi savus numurus, tiku cauri, atvadījos no vīrieša un tikai tad, kad mašīna pazuda aiz stūra, varēju atviegloti uzelpot. Pārliecinājies, ka vīrietis ir piedzēries un arī neplāno pret mani, šņāc uz soliņa, steidzīgi sāku saukt taksometru.