Deserts ar burvju šķipsniņu

By EDGARS AUZIŅŠ

Savas draudzenes kāzās es nedomāju, ka nākamajā rītā pati būšu jaunlaulātā - tikai citā ķermenī un citā pasaulē! Šeit man ir vīrs, šeit ir maģija - starp citu, man vajadzētu iemācīties to izmantot - un šeit var piepildīties mans sapnis par savu konditoreju. Un tieši tad, kad viss sāka uzlaboties, manos plānos iejaucās īstās Likas tumšā pagātne. Vai mans sapnis paliks tikai sapnis?
 

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Jun 17, 2024
• ISBN: 9798224941629

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

1. NODAĻA

Viņa pieres vidū bija pulsējošs punkts. Tas tik pretīgi dzelkoja. Vakar roze no līgavas pušķa ielidoja man tieši pierē, un manā ādā iedūrās ass ērkšķis. No vienas puses paldies, ka neesi acīs! Savukārt staigāt ar noskrāpētu pieri vai, vēl trakāk, ar līmējošo apmetumu redzamākajā vietā joprojām ir prieks.

Un kāpēc, jābrīnās, es aizrāvos ar meiteņu pūli, kas vēlējās noķert pušķi un savu laimi tieši no Natašas rokām? Es pat nevēlos precēties!

Toastmaster izrādījās atbildīgs un arī tik dedzīgs kā ērglis. Viņš jau sen bija pamanījis neprecētas jaunas meitenes un, kad pienāca kulminācijas brīdis, satvēra mūs aiz baltajām rokām un pavadīja uz zāles centru. Neviens īsti necīnījās, es arī izvēlējos to pieņemt. Divas minūtes kauna – un tu esi brīvs.

Man bija jāskatās uz līgavu, bet es žāvājos. Vai es varēju iedomāties, ka pušķis lidojumā atšķetīsies? Un, lūdzu, tā vietā, lai paceltu rokas un aizsargātu seju, jūs ar pieri noķērāt rozi lidojumā. Brīnišķīgi! Žēl, ka tieši tajā brīdī es ļāvos svētlaimīgai gaidīšanai. Un es ar nepacietību gaidīju kāzu torti, kas mani gaida uz galda. Man bija laiks nogaršot smalko sviesta krēmu un rumā mērcētās kūkas, kad toastmaster, pielecot un smaidot ar visiem trīsdesmit trīs zobiem, nesa mani sev līdzi.

Iemācīties cept kūkas ir bijis mans senais sapnis. Un ne jau jebkuras, šķības, pārkaisītas ar biskvīta skaidiņām, maskējot to trūkumus. Es grasījos pabeigt kursu un cept kūkas, lai pārdotu. Pa to laiku es mācījos Zen meistarklasēs, cepu savā virtuvē un mēģināju iegūt klientus. Kādreiz iegūšu pieredzi, īrēšu atsevišķu istabu un ta-am...

Saldus sapņus rupji pārtrauca roze. Kurš mūsdienās vispār izmanto rozes ar ērkšķiem pušķos? Šķiet, ka tas ir trausls zieds, bet tas kratījās tik stipri, ka no tā acīm izlauzās dzirksteles.

Es pat neatceros, kas notika tālāk. Man tas labi darbojās! Vai arī pie vainas nav roze, bet trīs agrāk izdzertās vīna glāzes?

Tā vai citādi, es kaut kā tiku līdz viesnīcas numuriņam, ja tagad guļu gultā. Nataša īrēja vairākas istabas viesiem tieši virs restorāna.

Neatverot acis – man sāpēja deniņi, un no gaismas varēja vēl vairāk sāpēt galva – es sajutu sevi. Pārģērbos par naktskreklu, gudrā Lika! Tātad, kungs, es nomazgāju kosmētiku no savas sejas. Tieši es pievilku savu skropstu un sapratu, ka uz tās nav skropstu tušas. Es klausījos savā ķermenī - mans ķermenis teica, lai es turpinu gulēt! Kas es esmu, lai viņam pretrunātu?

Es saldi izstaipījos, pagriezos uz labā sāna un paņēmu segu: biju pieradusi gulēt ar rokām un kājām to apskaujot.

Pareizāk sakot, es būtu to airējis! Tomēr noklīdušā sega diezgan manāmi izrāvās no rokām un aizrāpās uz gultas otru pusi. Ja es nezinātu, ka istabā guļu viena, es varētu izlemt, ka kāds, kas guļ man blakus uz gultas, nevēlas dalīties!

Tā šķitīs! Noteikti sega ieķērās sānos. Nomurmināju, pievilku stiprāk, apsedzu ar maliņu un tagad pagriezos uz kreiso sānu, aptinot to sev apkārt.

Istabas klusumā atskanēja nopūta. Vējš! – bailīgi sev teicu, atverot acis un lūkojoties sienā.

Nataša lepojās, ka katrs viesnīcas numurs ir dizaina šedevrs un katrs ir unikāls.

Manā istabā dizainera doma acīmredzot gāja pārāk tālu. Ko tieši viņš gribēja pateikt ar saplaisātām sienām, kurām krīt nost ģipša gabali? Parketa grīda, no kuras daži koka dēļi ir izkrituši, bet tie, kas palikuši vietā, ar laiku un putekļiem ir aptumšojušies? Un šis blāvais paklājs, adīts no auduma sloksnēm, kā manas vecās tantes ciemā, noteikti simbolizēja komfortu un... es nezinu... pastorālu?

Brr, man jāceļas, jānomazgā seja un jātaisa kājas.

Aiz viņa atskanēja vēl viena nopūta. Es uzmetu segu pār galvu un sastingu. Nu jā, nu jā, maniakus parasti aizbaida pār ausīm uzvilkta sega! Bet ko lai dara, te lika par sevi manīt stulbs ieradums, kas saglabājies no bērnības. Paslēpos zem segas, kad baidījos, ka no gultas apakšas izlīdīs briesmonis un mani sagrābs. Sega nevainojami darbojās pret monstriem zem gultas! Bet, ja tas nav briesmonis, kas nopūšas pār manu ausi, tas ir liels darījums!

– Varbūt vari padalīt kādu segu? – dziļais vīriešu baritons skumji jautāja.

Ar čīkstēšanu pielecu kājās, griezos kā tops, tajā pašā laikā ietinoties segā kā bruņās!

Kāda veida koplietošanas telpa šī ir? Nataša! Mēs tā nevienojāmies!

Istabas otrā puse nevērības un skopuma ziņā nebija zemāka par pirmo. Es ar tādiem dizaineriem saplēstu viņu dizaineru rokas uz elli!

Bet tas nav tas sliktākais!

Uz gultas izstiepies puskails puisis. Labā ziņa bija tā, ka augšā viņš palika puskails, bet apakšā bija ģērbies smieklīgās garās apakšbiksēs vai legingos. Skumji bija tas, ka apakšbikses vai legingu virsma aizdomīgi izspiedās manā virzienā.

Citos apstākļos negaidītais gultas biedrs būtu šķitis patīkams. Viņš bija... hm... apmēram divdesmit piecus gadus vecs. Tumši brūni rupji mati sarokojās, tumši pelēkas acis dusmīgi šķielēja. Viņas seja ir saburzīta no miega, bet glīta, ar stingru un nedaudz neskutu zodu. Izstādītā kailā ķermeņa daļa muskuļoti izlocīja muskuļus. Acīmredzot puisis nenicina sporta zāli.

Bet par ko es domāju? Nataša, kāda veida iestatījums tas ir? Manā istabā ir svešinieks! Un par viņa nodomiem, kas izspiedušies apakšbiksēs, šaubu nebija!

Es atvēru muti un kliedzu.

Hmm... mēģināju kliegt, bet no manas sausās rīkles izlīda tikai tieva sēkšana.

Eļļas glezna. Lika, segā, aptīta ap savu trauslo ķermeni, izstaro saaukstēšanās kanārijputniņu pusslāpētu sēkšanu.

Puisis piecēlās sēdus uz gultas un ziņkārīgi skatījās uz mani. Mana čīkstēšana nepamodināja viņa sirdsapziņu. Bet bija arī pluss! Tas viņu nomierināja... teiksim tā... viņa nekaunīgais nodoms.

– Vai man atnest ūdeni? – svešais jautāja, it kā nekas nebūtu noticis.

- Kas tu esi? – es izspiedos.

- Jūsu vīrs.

Puisis paskatījās uz mani, es paskatījos uz viņu. Abi ir pārsteigti.

- Pirms cik sen... tu esi bijis mans vīrs? – es nopūtu.

- Kopš vakardienas rīta.

Ak! Vai tas ir tad, kad man izdevās apprecēties? Vai arī viņiem kāzās bija paaugstinājums? Divi par viena cenu? Apprecēties ar savu draugu un papildus iegūt līgavaini?

Paldies, tikšu galā!

Uz sāniem, uz sāniem es rikšu uz durvju pusi, pa ceļam skatoties apkārt, meklējot drēbes. Nez kāpēc kleita, ko es valkāju kāzās, nekur nebija redzama, bet karājoties uz krēsla, bija kaut kas garš, vienkāršs, kas atgādina kokvilnas sarafītu atpūtai jūrā.

Nebija laika brīnīties, kurš man uzdāvināja sauļošanās kleitu un nozaga vakarkleitu. Es to izdomāšu vēlāk! Es paķēru to, ko viņi man iedeva, un izskrēju koridorā.

2. NODAĻA

Viņa izskrēja, lai izskrietu, bet drošinātājs pietika diviem soļiem. Es sastingu, it kā pērkona trieciens. Koridors izrādījās šaurs, īss, un blakus bija vēl viens - tikai viens! - koka durvis. Uz grīdas gulēja nolietots paklājs, no pusatvērtā loga pūta svaigs gaiss, vējā šūpojās aizkari, kas bija redzējuši labākus skatus, bet tagad bija vietām dzeltējuši, citviet pelēki.

Uz pirkstgaliem, baidīdamies no iepriekš redzētā, es pielīdu pie loga un tik tikko apspiedu kliedzienu, kas izlauzās ārā. Viņa viņu burtiski saspieda: viņa aizsedza muti ar divām plaukstām, nometot sauļošanās kleitu.

Nē, pa logiem pa pāriem vai atsevišķi nebija rāpojošu monstru vai staigājošu mirušu. Acīs parādījās mierīga aina: sakņu dārzs, šķūnis pie žoga, lauku iela, zemu māju jumti...

- Mani nolaupīja! – es nočukstēju.

tieši tā! Viņi ielēja indi vīnā, iedeva padzerties un tad aizveda tumsā un ielika maniaku mucā. Tā ir sarežģīta, neskaidra shēma, taču mūsdienās jūs nesatiekat nekādus perversus.

Skrien! Skrien, pirms nav par vēlu! Tur, šķiet, ir lauku ceļš, tas vedīs uz asfaltētu ceļu. Kāds man aizvedīs uz pilsētu.

Kamēr es biju panikā par savu bēgšanas plānu, sastingusi vietā, es pilnībā pazaudēju to, ka maniaks nekur nav devies un nekas netraucēs viņam tikt pie manis.

Vīrieša roka uzmanīgi pieskārās manam plecam, un maniaks līdzjūtīgi jautāja:

– Vai tev nav auksti basām kājām? Ejam gulēt.

Cik laipni, ak!

Es lēkāju, čīkstēju, aizmetu viņa roku - redzēju, kā ap pirkstiem lidoja spilgti sarkanas dzirksteles, bet man nebija laika pārsteigties par dīvaino parādību - un metos skriet pa gaiteni, tad lejā pa kāpnēm uz pirmo. stāvs, cauri tumsai aizvilkto nakts aizkaru zāle, lievenis un zeme.

- Ai-ā! "Es satvēru savu papēdi, ko iedūra ass akmens.

Pēdējo reizi basām kājām pa pagalmu skrēju, kad man bija pieci gadi. Izrādās, ka ar saviem mīkstajiem pedikīra papēžiem pa kailu zemi, akmeņiem un pagājušā gada skarbajiem zāles stublājiem skriet īsti nevar.

Kamēr es lecu uz vienas kājas, vīrs maniaks sekoja man uz lieveņa un domīgi vēroja mani, vairs nemēģinot mani taustīt. Un paldies par to.

- Viss ir kārtībā? – viņš pieklājīgi jautāja.

Pagaidi... Pagaidi, pagaidi... es nomurmināju, klibodama pretī kaplim, kas izlīda no zemes, ko kāds aizmirsis.

Es to cieši satvēru aiz koka roktura un kareivīgi pacēlu virs galvas.

- Nenāc tuvāk! ES tevi nogalināšu!

Hmm... sacīja vīrs.

Straujā solī viņš pārvarēja attālumu starp mums, un tad viegli un dabiski, tā ka man nebija laika neko saprast, atņēma man ieroci.

Vai varat paskaidrot, kāda muša jūs iekoda?

Umm... es izspiedu. - Mmm...

- Skaidrs. Maģiska atgriešanās. Es tevi vakar brīdināju, lai nepārpūlē sevi! Nāc šurp...

Maniacilla satvēra mani ar rokām pāri ķermenim un, nepievēršot uzmanību maniem nožēlojamajiem bēgšanas mēģinājumiem, aiznesa mani atpakaļ uz lieveņa un nostādīja kājās. Viņš klusi pagrūda durvis, kas stāvēja plaši atvērtas.

- Ejam, es tev uztaisīšu kafiju.

Kafija! Nu, ja viņš mani šobrīd nedalīs, tad lai tā būtu, es izdzeršu kafiju. Tajā brīdī man viņš bija vitāli vajadzīgs.

Puisis, paņēmis mani aiz pleciem no aizmugures, veda cauri gaitenim tieši uz virtuvīti, nosēdināja uz pītā krēsla un sāka burvestību virs plīts. Ļoti dīvaina plīts, jāsaka! Gāzes degļu vai disku vietā, piemēram, elektriskās plīts, dzelzs šūnās izcēlās neregulāras formas pelēki akmeņi. Mans vīrs pieskārās vienam no tiem ar pirkstu, izlēca dzirkstele, un akmens sāka mirdzēt ar vienmērīgu oranžu liesmu.

Esmu zaudējis prātu. Sajucis prātā. Un es esmu maldīgs.

Labi, ka puisis neredzēja manu trako seju, viņš iebēra brūnu pulveri bļodā, kas atgādināja vara turku, ielēja ūdeni no krūzes un tad koncentrējās uz kafijas pagatavošanu.

- Vai tu gribētu pienu, Lika?

Likā! Es satvēru šo vārdu kā salmiņu. Tas nozīmē, ka ne viss ir tik slikti, ir dažas garīgās skaidrības pazīmes. Tā esmu es, Andželika. Šis ir mans vārds.

-Kā tu mani nosauci? – es čīkstēju.

– Likā. Glicērija.

Glicērija? Likās, ka mana mute bija saspiedusies kopā no šī vārda nepieredzētā salduma. Viss... Viss ir nepareizi! Izsauc ātro palīdzību! Tev mani jāglābj!

Tātad... es nomurmināju, masējot savu templi. - Kā tu saki, tevi sauc?

Maniacilla pagriezās pret mani ar nekaunīgu smīnu.

– Jūs neatceraties sava vīra vārdu! Likā-Likā! Atcerēsimies, citādi kafiju nedabūsi!

Uzmundrinošo, reibinoši smaržojošo dzērienu viņš ielēja krūzītē. Viņš nošņāca degunu un izlikās, ka jūtas svētlaimīgs no smaržas.

- Tu joko? – es drūmi jautāju.

- Mazliet. Bet tikai biznesa dēļ. Maģisks atsitiens ir nepatīkama lieta. Ja tuvāko stundu laikā atmiņa neatgriezīsies, tad...

- Kas?

- Visi! Dzīve ar tīru lapu. Es joprojām gribētu atgūt savu Liku. Tātad, kā mani sauc?

Abisalom, es nomurmināju, lai viņu nokaitinātu: es atcerējos multfilmu, kuru nesen skatījos kopā ar draugu un viņas dēlu. Par robotu ar bojātu atmiņu, kuram galvā bija ielādēts nepilnīgs zēnu vārdu saraksts, un tas sākās ar Abisalomu – tā bots mēģināja nosaukt savu saimnieku.

Vīra seja nokrita.

„Mēģini vēlreiz," viņš mani iedrošināja un, apžēlojies, nolika man blakus kafijas tasi.

Es iedzēru malku dievišķā dzēriena. Garšīgi! Bet mana galva joprojām nebija skaidra...

Es pat neuzminēšu, es neatceros, es nopūtos.

Kas pie velna ar mani notiek šorīt? Kur es esmu? Kāpēc svešinieks uzstāj, ka esam precējušies? Un šī ir otrā reize, kad es pieminu maģisko atdevi?

Stop! Varbūt šī ir izsmalcināta palaidnība, un mani tagad filmē ar slēpto kameru?

Es pacēlu galvu un aizdomīgi paskatījos uz griestiem un izlocītajiem skapjiem. Redzēju zirnekļu tīklus ar mušām, pelējuma traipus, kaltētu zāļu ķekarus.

- Dalens.

- Mm? – nomurmināju, acis no griestiem nenovēršot.

- Mani sauc Dalens.

Vai tā bija tikai mana iztēle, vai arī mana vīra balsī bija skumjas notis? Uzbruka nepareizajam! Jūs nevarat mani apmānīt! Viņi šeit sarīkoja realitātes šovu ar mani galvenajā lomā! Es viņus aizvedīšu uz tīru ūdeni!

Bet pagaidām, tā kā tas tā ir un Dievs zina, cik daudz skatītāju mani apbrīno, vajag vismaz sevi savest kārtībā.

– Vai šeit ir spogulis?

Kā viņu sauc? Dalens? norādīja uz nelielu kvadrātveida spoguli, kas stāvēja uz bufetes. Es paskatījos iekšā.

Viņa noelsās. Un viņa atkāpās.

Uz mani skatījās dīvaina seja.

Svešinieks atspulgā izskatījās mīlīgs: brūni viļņaini mati, lielas tumšas acis kā ķiršiem, skaista seja. Bet tas neesmu es!

"Pretīgi! – es garīgi iesaucos. - Pretīgi, pretīgi, pretīgi!

Cik reizes esmu par to lasījis savās iecienītākajās fantāzijas grāmatās. Un, atzīstos, es sapņoju būt varoņu vietā.

Bet tā nav taisnība! Nevis rāpojošā, putekļainā mājā, kur, iespējams, ir blaktis! Kāpēc es neesmu hercogiene senā bagātā pilī? Viena lieta mani iepriecināja - es nepamodos blakus bezzobainam vecim...

Tomēr vai tā tiešām ir taisnība? Vai es esmu zaudētājs?

3. NODAĻA

Vīrs un es sēdējām pretējos galda galos un nervozi malkojām kafiju nāvējošā klusumā. Mēģināju apdomāt savu neapskaužamo situāciju un kaut kā aptīt savu griezīgo galvu ap neticamo dzīves pavērsienu.

Ko es šobrīd zinu? Es atradu sevi pasaulē, kurā ir klātesoša maģija. Vakar notika kaut kas, kura dēļ es, pareizāk sakot īstā Lika, tik ļoti pārpūlējos, ka pametu savu ķermeni. Es ceru, ka mēs ar viņu tikko samainījāmies vietām, un tagad Glikērija ir kļuvusi par blondu matu, sirmu acu, kaķa, Musi un vienistabas dzīvokļa īpašnieci pilsētas centrā.

Izrādās, ka es to visu pazaudēju, bet pretī ieguvu neskutu puisi, kura plusu vidū līdz šim bija tikai viena lieta: viņš prot pagatavot kafiju.

Visvairāk man pietrūks Musas. Ceru, ka Glicērija viņu neapvainos! Man nekad nav bijis daudz siltuma attiecībās ar saviem vecākiem, mammu un tēti vienmēr interesēja vairāk nekā es un mani brāļi. Šķiet, ka viņi bieži vien aizmirsa, cik bērnu viņi radīja un ko katrs no viņiem darīja. Tagad mani vecāki pavadīja laiku jūrā un man nezvanīja ne reizi divās nedēļās. Esmu pārliecināts,